Roku sildītāju izgudrošanas pirmais posms radās Ču štatā pavasara un rudens periodā. Ču reģions bija mitrs, un Ču iedzīvotājiem patika dedzināt smaržīgos augus perforētās vīraka degļos, lai atbrīvotu tvaiku, tādējādi izgudrojot roku sildītājus siltuma izkliedēšanai un siltumam.
Senie roku sildītāji bija apmēram nelielas melones izmērā, tos bija viegli nēsāt ar rokām, padarot tos daudz ērtākus nekā cepeškrāsns vai apsildāmās ķieģeļu gultas. Turklāt senie cilvēki valkāja platus-piedurkņu halātus, kas ļāva nēsāt roku sildītājus piedurknēs vai krūtīs, tādēļ elegantie nosaukumi "piedurkņu sildītājs" vai "roku -sildītājs", kas papildināja viņu sirsnīgo konotāciju. Tomēr, mainoties dinastijām, krāsa un materiāli nedaudz mainījās, savukārt forma lielākoties palika tāda pati.
Agrāk zinātnieki ar roku sildītājiem varēja sasildīt rokas un uzlabot asinsriti, ļaujot viņiem rakstīt un gleznot vienlaikus. Kā saka: "Pat ja dzejnieks ir atdzisis līdz kaulam, viņam uz plaukstas spīd pavasara saule."
Otrais posms bija karstā ūdens pudele — plakans, apaļš katls, kas izgatavots no vara vai porcelāna, ar skrūvi -atvērumā augšpusē. Caur šo atveri tika ieliets karsts ūdens un ievietots gultā, lai paaugstinātu temperatūru. Tie bija no dažādiem materiāliem, tostarp no vara, alvas un keramikas, un parasti bija ķirbja -formā ar nelielu atvērumu un iekšējo diafragmu, lai novērstu noplūdi. Daudziem 1970. un 80. gadiem dzīvojošo cilvēku mājās joprojām ir daži labi{7}}saglabājušies paraugi. Agrīnās versijas arī atšķīrās pēc materiāla, parasti tās bija izgatavotas no vara, alvas vai keramikas.
Trešais posms sākās 1960. gados ar plašu plastmasas izstrādājumu izmantošanu, kā rezultātā tika izstrādātas plastmasas karstā ūdens pudeles (trešā paaudze), kas aizstāja tradicionālās karstā ūdens pudeles. Trešās paaudzes vidū bija gumijas karstā ūdens pudeles, no kurām agrākais bija Yongzi zīmols – lolota bērnības atmiņa!
